Arodbiedrības spēku un darbotiesspēju nosaka dažādi faktori, bet viens no svarīgākajiem ir pašu arodbiedrības biedru spēja aizstāvēt savu organizāciju, tās vadītājus un pieņemtos lēmumus.
Arodbiedrību līderi var nākt ar progresīvām un inovatīvām iecerēm strādājošo cilvēku darba tiesību un materiālās labklājības uzlabošanas jomā, bet, ja paši arodbiedrības biedri to nesapratīs un neatbalstīs, arodbiedrības darbība ir lemta neveiksmei.
Patreiz, pēc manā rīcībā esošās informācijas, ”Lattelecom” vadība ir tieši iejaukusies arodbiedrības darbībā, apstrīdot gan darba koplīgumā ietvertās normas, gan arī neievērojot pašas noslēgtās papildvienošanās.
Vienkāršas domstarpības par to, kādā veidā un apmērā veikt ieskaitījumus darbinieku sociālo garantiju nostiprināšanai izveidotajā pensiju fondā, vadība ir pārvērtusi par globālu problēmu, kuras risināšanā ir jāiesaista gan valdības pārstāvji, gan arī ārvalstu akcionāri un starptautiskās arodbiedrību organizācijas.
Protams, problēmu ar atskaitījumiem pensiju fondam var uzskatīt par finanšu krīzes radītu problēmu, par cenšanos visiem spēkiem saglabāt katra uzņēmuma finansiālo stabilitāti.
Protams, var atrast desmitiem atrunu, kāpēc nevar, nav iespējams, trūkst resursu, darbinieku, atbalsta utt., bet šajā gadījumā diemžēl vairāk jārunā par menedžmenta nevēlēšanos un nespēju nodrošināt ilgtspējīgu cilvēkresursu politiku, neprasmi sarunāties gan ar darbiniekus pārstāvošu organizāciju – arodbiedrību, gan arī ar pašiem strādājošajiem cilvēkiem.
Mums visiem ir ļoti labi zināms, ka uzņēmumu finansiālais stāvoklis pateicoties gan ārējo faktoru ietekmei, gan arī valdības neprasmīgi veiktajai fiskālajai konsolidācijai, nav tik spīdošs kā „treknajos gados”.
Un tieši arodbiedrība bija tā, kas piekrita divus gadus neveikt ieskaitījumus pensiju fondā, kā arī piekrita vēl vienu gadu to darīt 50 % apmērā, tādejādi veicot ļoti būtisku pretimnākšanu uzņēmumam, stiprinot tā rīcībspēju!
Mums visiem zināms, ka pēdējo gadu laikā ir strauji mainījusies uzņēmuma darbinieku vecuma struktūra, gan arī nodarbinātības formas.
Uzņēmums ir kļuvis jaunāks, tajā strādā daudzi desmiti un pat simti cilvēku, kuru sasaiste ar uzņēmumu ir tīri formāla, jo to attiecības nosaka gan pašnodarbinātās personas statuss, gan arī uzņēmuma līgumi.
Tādejādi darbiniekiem tiek radīti apstākļi un apziņa, ka viņi nav „Lattelecom” cilvēki, ka uzņēmumam par tiem nav jāuzņemas nekāda atbildība vai arī saistības...
Un ja to sasaista ar Finanšu ministra A.Vilka nule izteikto tēzi par to, ka valsts netaisās atbildēt par saviem pilsoņiem un iedzīvotājiem, un tie, kam tas nepatīk, var iet un braukt kur grib, saprotamāka kļūst arī „Lattelecom” vadības nostāja – kam te kaut kas nepatīk, var iet!
Tiek veidoti attiecīgi apstākļi, samazinot sociālās garantijas un radot nepārtraukta stresa atmosfēru!
Tomēr mēs ticam, ka „Lattelecom” nepārvērtīsies par uzņēmumu bez sejas, tradīcijām un kopības sajūtas gan ikdienā, gan arī svētku reizēs.
Mēs ticam, ka „Lattelecom” nebūs caurstaigājama sēta gadījuma cilvēkiem, viesstrādniekiem, kurus nevieno patriotisma sajūtas, lepnums par savu darba vietu!
Tāpēc jautājumu par darba koplīguma darbību un tajā ietverto normu ievērošanu mums šodien ir jāskata daudz plašāk – kā darbinieku darba un sociālo tiesību un interešu ievērošanu, kā spēju tās aizstāvēt kopīgiem spēkiem!
Šādos apstākļos arodbiedrībai ir nepieciešams ļoti nopietns arodbiedrības biedru atbalsts - tas parādīs vadītājiem, ka to realizētā politika nav pareiza, ka cilvēkiem ir svarīgas gan darba vietas, gan darba algas, gan arī sociālā drošība un garantijas.
Ir svarīgi apliecināt, ka „Lattelecom”, kas Latvijas uzņēmumu vidū ir pazīstams ar savām tradīcijām, kolektīvo apziņu un rīcību, arī grūtās situācijās spēj to visu nodemonstrēt un saglabāt!
Domāju, ka bezierunu pakļaušanās darba devēja diktātam nav labākais risinājums, tas parāda nespēju vienoties, demonstrē neuzticēšanos kolēģiem, spilgti apliecina nevēlēšanos plānot savu dzīvi un darbību vairāku gadu griezumā.
Šodien vadība kultivē maldīgu uzskatu, ka atskaitījumi pensiju fondā ir „pagātnes palieka”, ka nevienam „Lattelecom” darbiniekam tas neinteresē, ka galvenais ir algas, finansiālā stabilitāte šodien.
Protams, tas viss arī ir ļoti svarīgi, bet ar sociālo garantiju mehānisma apšaubīšanu šodien, mēs apšaubām ne tikai uzņēmuma nākotni, bet arī Latvijas valsts ilgtermiņa pastāvēšanu, ja gribat – apšaubām Latvijas valsts un tās iedzīvotāju pastāvēšanu...
Es neticu, ka „Lattelecom” darbinieki piekrīt tam, ka viņi līdz pensijai nenodzīvos, ka sociālās garantijas un vienota rīcība ir mazsvarīgas lietas, ka koplīgums un arodbiedrība vairs nav nepieciešama!
Jāpiemin arī tas fakts, ka piedodot problēmai starptautisku skanējumu, pasaulei tiek parādīts, ka „Lattelecom” vadība nav spējīga risināt jautājumus sabalansējot darbinieku intereses, necienot savus sociālos partnerus, uzspiežot darbiniekiem pazemojošus darba noteikumus.
Tas nav Eiropas valstīm pieņemams menedžmenta modelis, jo Eiropā ciena darbinieku tiesības, ieklausās katrā cilvēkā un problēmas risina pēc būtības.
Diemžēl rezultātā cietēja būs arī Latvijas valsts, jo pretrunu risināšana starptautiskajā līmenī automātiski pazeminās arī uzņēmuma vērtību, privatizācijas cenu, tāpēc izbrīnu rada arī Ekonomikas ministrijas kā valsts īpašuma pārvaldītāja gausā reakcija.
Un nobeigumā! Nevienam nav noslēpums, ka valdība aktīvi gatavo SIA „Lattelecom” privatizācijai, kas nozīmē īpašnieka maiņu tai daļai, kas šobrīd pieder valstij. Nāks jauns īpašnieks ar jaunu domāšanu, prasībām, attieksmi pret sociālajām garantijām, atalgojuma politiku. Bet šobrīd uzņēmumā ir darba koplīgums, kas kalpo kā garants katra darbinieka, arodbiedrības biedra sociālajai un tiesiskajai aizsardzībai, stabilitātei un līdzsvaram uzņēmumā. Katram jaunajam īpašniekam tas būs jāievēro, tajā ietvertās normas būs noteicošās! Domāju, ka darbiniekiem nav mazsvarīgi, kas uzņēmumā notiks nākotnē, tāpēc darba koplīguma aizsardzībai būtu jābūt pilnīgi pašsaprotamai lietai!
Aicinu katru „Lattelecom” darbinieku ļoti nopietni izvērtēt izveidojušos situāciju un izvēlēties vienotas darbības modeli, ko arī turpmāk uzticēt realizēt un nodrošināt Latvijas Sakaru darbinieku arodbiedrībai kā vienīgajai organizācijai, kas spēj nodrošināt katra darbinieka darba un sociālo tiesību ievērošanu, katra darba vietas prognozējamību un stabilitāti nākotnē.
Pēteris Krīgers,
Latvijas Brīvo arodbiedrību savienības priekšsēdētājs
Pieraksties lai saņentu jaunumus.
