Ceturtdienas laikrakstā „Diena” labklājības ministre I. Viņķele apgalvo, ka rosinātie likuma grozījumi par pensionēšanās vecuma paaugstināšanu nav vienīgais pasākums sociālā budžeta stabilizācijai, liekot lasītājiem domāt, ka tūlīt sekos labo pasākumu uzskaitījums gan nodarbinātībā, gan izglītība, veselības aprūpē, „ēnu„ ekonomikas īpatsvara samazināšanā, bet nekā – Viņķeles kundze apraksta problēmas, par kurām savu uztraukumu arodbiedrības ir paudušas jau vismaz pēdējos trīs gadus, tā kautrīgi piebilstot, ka „būs jāveic, būs jānodrošina, būs jāizstrādā, būs jāizskauž utt.”, lietojot jau valsts amatpersonām tik pierasto vārdiņu „būs”, vienlaikus aizmirstot, ka pensionēšanās vecuma paaugstināšana notiek pilnīgi konkrēti, tai neviens netaisās pievienot nākotnes izteiksmi, sak’, pagaidiet, debesīs labāki būs!
Lasot pēdējās dienās dažādus preses izdevumus, redzam, cik nopietni un masveidīgi darbojas Latvijas iedzīvotāju smadzeņu skalošanas aparāts, kādi labi aprobēti un emocionāli ietekmīgi paņēmieni tiek izmantoti, lai vienkāršo cilvēku pārliecinātu par to, ka „ balts” faktiski ir „melns”, ka argumenti un fakti nav nekas cits kā tikai atsevišķu amatpersonu neizpratne par problēmas būtību utt.
Neviens un nekad Latvijā nav apšaubījis to, ka nemainīgus pensionēšanās noteikumus ilgtermiņā nodrošināt nav iespējams, tāpēc laiku pa laikam notiek kaut kādas reformas, ko cilvēki, lai arī nelabprāt, tomēr līdz šim ir uzņēmuši ar izpratni. Pie tam dažas lietas, kas „Vienotības” vadībā bija pavisam izgājušas no rāmjiem, kā, piemēram, pensiju apmēra apcirpšana, vietā atlika Satversmes tiesa.
Arī pensionēšanās vecuma palielināšanu sabiedrība nebūt neuzskatīja un arī neuzskata par īsto un pareizo soli, tomēr ar lielu vairumu cilvēku, arī arodbiedrībām veicot izskaidrošanas darbu, izdevās vienoties, ka pensijas vecuma paaugstināšana varētu sākties no 2016.gada, pie tam atbalstot arodbiedrību piedāvāto mēreno gaitu, t.i., palielinot pensionēšanās vecumu katru gadu par trim mēnešiem. Tas ļautu Latvijai sasniegt 65 gadu pensionēšanās vecumu 2028.gadā, kas visumā sakristu arī ar citu Eiropas valstu rīcības modeļiem.
Kā tad darbojas valsts varas mehānisms, pasekojiet – kā arodbiedrības, gan arī Pensionāru federācija un dažas politiskās partijas iebilda pret „Vienotības” plāniem, tā tūlīt gaismā tika izvilkts „eksperts”, investīciju baņķieris Rungainis, kas tautai skaidroja, ka pensionēšanās vecumu ir jāpalielina līdz 75 gadiem!!! Tas nekas, ka lielākā daļa Latvijas iedzīvotāju līdz šim laikam nenodzīvo… Priekš tiem, kam nelīdzēja baņķiera uzmundrinošie vārdi, tika vēl apgalvots, ka pensionēšanās vecumu varētu arī necelt, bet tikai jāatver vārti plašai imigrācijai… Un mērķis tiek sasniegts, iedzīvotāji iebaidīti, neziņā, saputrotām galvām, tagad ar cerībām raugās uz labo valdību un lielisko labklājības ministri, kas nu visus glābs un cels saulītē, bet tikai bez šmaukļiem un sliņķiem, kā nu pati ir pratusi iedalīt nabadzīgos Latvijas iedzīvotājus „Latvijas avīzē”!
Arodbiedrības turpinās prasīt no valsts amatpersonām atbildību par valstī notiekošajiem un arī nenotiekošajiem procesiem, izdarībām un neizdarībām, darbībām un bezdarbību. Diemžēl ne valdības vadītājs, ne arī labklājības ministre nav gatavi dot savas atbildes, vienkārši, saprotami, izsmeļoši un galvenais precīzi izskaidrot katram Latvijas iedzīvotājam, ka viņš dzīvo civilizētā valstī, ko pārvalda atbildīgas amatpersonas, kas tik tiešām īsteno pašu pasludināto saukli „Cilvēks centrā”.
Pēteris Krīgers,
LBAS priekšsēdētājs
Pieraksties lai saņentu jaunumus.
